Š?s Dienas Ac?m

9. aprīlī apritēja 135. gadskārta kopš nācis pasaulē rakstnieks Jānis Ezeriņš. Nodzīvojis vien 33 gadus, viņš atstājis ievērojamu literāro mantojumu, sevišķi noveles žanrā, tiekot uzskatīts par anekdotiskās noveles iedibinātāju latviešu literatūrā. Piedāvājam skatījumu uz Jāni Ezeriņu un viņa literāro devumu. Vispirms fragmenti no sarunas ar literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņo fakultātes profesori Ievu Kalniņu un literatūrzinātnieku, Latvijas Universitātes emeritēto profesoru Viesturu Vecgrāvi. Bet turpinājumā fragmenti no sarunas ar rakstnieku, romāna "Meklējot Ezeriņu" (2021) autoru Andri Akmentiņu.

Raidījumā Šīs dienas acīm pieminām dažas Latvijai tuvākā un tālākā pagātnē nozīmīgas personības, kurām šīgada pirmajā pusē atzīmējamas apaļas jubilejas. Pirmais no viņiem - izcilais jurists un politiķis, viens no pagājušā gadsimta pirmās puses pamanāmākajiem minoritāšu tiesību teorētiķiem ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā - Pauls Šīmanis. 17. martā apritēja 150. gadskārta kopš Paula Šīmaņa dzimšanas. Par viņu raidījumā bija saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Raimondu Cerūzi. Vēl pieminām Voldemāru Kalpiņu. No vienas puses, viņš pieder pie tiem, kuri savulaik atradās PSRS okupētās un anektētās Latvijas varas virsotnē. Laikā no 1959. līdz 1962. gadam Voldemārs Kalpiņš bija toreizējās Latvijas PSR kultūras ministrs, vienlaicīgi ieņemot arī gluži dekoratīvo republikas ārlietu ministra amatu. No otras puses, tieši ar Voldemāra Kalpiņa darbību kultūras ministra vietnieka un pēc tam ministra amatā saistās pēcstaļinisma perioda jeb tā sauktā Hruščo

Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā. Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Normana Deivisa grāmatu "Dieva spēļlaukums: Polijas vēsture". Stāsta izdevuma zinātniskais redaktors - vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks Edvards Seliška. Normans Deiviss latviešu lasītājiem ir pazīstams autors. Pirms vairākiem gadiem latviski iznāca viņa grāmata "Eiropas vēsture", ļoti apjomīgs arī fiziski izdevums. Normans Deiviss ir ļoti pamanāma figūra ar to, ka viņš mēģina tuvināt vēstures procesu populārai uztverei, ka viņam patīk lietot spilgtas metaforas, raksturojot vēstures procesus. To liecina arī šīs grāmatas nosaukums, kas gan nav viņa oriģināls izgudrojums, bet ir atrasts Polijas vēstures annālēs. Bet nevar noliegt, ka Normans Deiviss tiešām prot izvilkt tādas nozīmīgas vēstures konsekvences, vēstures cēloņsakarības. Fundamentāls darbs. Šobrīd izdota tā pirmā daļa, kas noslēdzas ar 1795. gadu, tā ir trešā Polijas dalīšana. Tātad šī savulaik milzīgā un varenā valsts beidza savu eksistenci. Pirms runāt par pašu apjomī

5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs.  Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām.

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri”. Par pašu datu bāzi plašāks stāsts bija raidījumā Zināmais nezināmajā. Šajā raidījumā saruna par to, kas vispār ir pieejams, runājot par vēsturisko avotu kopumu, kur var smelties datus un ziņas. Kādas ir tēmas un virzieni, kas ļauj iezīmēt to, kas ar latviešiem ir noticis 20. gadsimta karos. Stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Šobrīd datu bāzē ir apkopotas Latvijas Kara muzeja rīcībā esošas ziņas par Pirmā un Otrā pasaules kara karavīriem. 

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.  Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protest

Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli.  Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi. Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja v

Nesen atzīmējām 105. gadskārtu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de jure - 1921. gada 26. janvārī toreizējā Antantes Valstu padome ar savu Atzīšanas aktu padarīja Latviju par pilnvērtīgu starptautisko attiecību subjektu. Raidījumā skatījums uz Latvijas vispārējo situāciju pagājušā gadsimta 20. gadu starptautisko attiecību kopainā. Skaidro vēsturnieki - profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis, Latvijas Kara muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieks Artūrs Žvinklis.

13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi. Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama.  Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas v

Arī šis raidījums ir veltīts 1991. gada barikāžu tēmai, saruna ar scenāristi Ligitu Lukstraupi. Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) tapusi vēsturiska Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālā filma "Baltijas Bābele", kas skatītājiem pieejama REplay.lv. Lielā mērā tā ir filma par Ligitu Lukstraupi 1991. gadā. Saruna par to, kas bija ap to filmu, un varbūt iezīmējot plašāk situāciju caur tava skatījuma prizmu, kāda tā bija 1991. gada janvārī. Kā jau to rāda filma, tu tobrīd biji nesen izmācījusies kino scenāriste. Tu studēji Maskavā. Šodienas cilvēkam jāskaidro, ka faktiski tā bija tobrīd šai profesijā ieinteresētam jaunam latvietim teju vienīgā iespēja iegūt televīzijas kino scenārista profesiju. Latvijā kino izglītības nebija vispār - ne operatora, ne scenārista, ne režisora. To apguva vai nu Maskavā -Vissavienības kinoinstitūtā. Kas attiecas uz režisoriem, tad teātra režisori pārkvalificējās par kinorežisoriem, un vēl augstākajos kursos, kuros mācijās arī Ligita Lukstraupe. -- Dokumentālā filma atklāj līdz

1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā:  "Kad valsts vēl nav institucionalizē

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.   

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.  Runājot par Krišjāni Valdemāru, viņš kā praktiski visi tā laika latvieši, ir cēlies no zemnieku kārtas, lai gan pieder pie tobrīd iespējamās latviešu tautas elites. Viņa tēvs ir draudzes ķesteris, tātad tas cilvēks, kurš draudzē faktiski atbild par dievkalpošanas tehnisko pusi, par dievnama turēšanu kārtībā un ir līdz ar to viens no apkārtnē pamanāmākajiem cilvēkiem. Ar to arī izskaidrojams, ka faktiski neviens no viņa bērniem, Krišjāņa Valdemāra brāļiem un māsām, kas izdzīvo līdz pieaugušam vecumam, un tie ir divi brāļi un māsa, nepaliek zemnieku kārtā. Abi brāļi īsteno literāta karjeru. Viņa vecākais brālis, starp citu, pārvācojas, kā var lasīt. Pats Krišjānis Valdemārs skolojas apriņķa skolā Liepājā, kas dod tālāk iespēju jau pre

Raidījums izskan 30. novembrī, un tā ir diena, kad atkal pie Brīvības pieminekļa tiks aizdegtas svecītes, pieminot holokausta upurus. Tāpēc raidījuma tēma ir holokausta vēstures pieminēšana un apzināšanās Latvijā. Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Kaspars Zellis un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Šai sakarā jāpiemin, ka ir oficiāli atvērta Marģera Vestermaņa grāmata "Cilvēcība tomēr nebija mirusi", kas ir, varētu teikt, mūsu holokausta pētniecības patriarha un holokaustu pārdzīvojušā Latvijas ebreja Vestermaņa kunga, droši vien var teikt, mūža darba vainagojums.  Sarunas iesākumā iezīmējam to punktu, no kura mēs pirms apmēram trešdaļa gadsimta sākām būvēt neatkarīgās Latvijas sabiedrības priekšstatu par šiem notikumiem, par šo traģēdiju. Kāda bija holokausta apzināšanās situācija, noslēdzoties padomju posmam?

Šodien, 23. novembrī, ir Latvijas teātra ļaužu un arī teātra mīļotāju ikgadējā svētku diena - vakarā mūsu spēlmaņi pulcēsies Dailes teātrī, lai uzzinātu iepriekšējās sezonas Teātra balvas ieguvējus. Kā allaž tas notiek Latvijas teātra patriarha un Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Nu jau 139. Savukārt pavisam nesen, 19. novembrī, atzīmējām 105. gadskārtu kopš Smiļģa radītā un pusgadsimtu vadītā Dailes teātra tapšanas.  Savulaik, atzīmējot Dailes simto gadskārtu, divos raidījumos sarunājos par to ar teātra zinātnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Šoreiz daļa no šīs sarunas, kurā aplūkojām Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā.

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats ir saistīts ar nesen uz ekrāniem iznākušo filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Saruna ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu, scenāristi Ligitu Lukstraupi, vienu no filmas producentēm Artu Ģigu un aktieri, kurš filmā atveido trenera Oļģerta Altberga lomu, Gati Gāgu. Par filmu jau ir parādījušās recenzijas, un arī Latvijas Radio jūs jau esat viesojušies. Šajā sarunā vairāk koncentrējamies uz to problēmu, ko filma skar, proti, ko tas nozīmēja un kā tas ir no šodienas viedokļa vērtējams - kaut ko aktīvi darīt šajā gadījumā sportā laikā, ko mēs saucam par padomju okupācijas periodu. Un moments, par kuru runājam mēs, tas ir brīdis, kad rodas vēlāk leģendārā Rīgas sieviešu basketbola komanda "TTT Rīga", tas ir arī spilgts un interesants moments, kas sakrīt Latvijas vēsturē ar to, ko mēs dēvējam par nacionālkomunistu sagrāvi.  Viens tāds tēls, acīmredzot arī no šīs cilvēku grupas, filmā ir Pauls Strazds, ko atveido Artūrs Skrastiņš. Uzreiz jāsaka, nacionālkomunisti - tā ne

1935. gada 18. novembris – Valsts svētki – ir diena, kad Rīgas centrā toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis atklāj Brīvības pieminekli. Doma par to, ka Rīgas centrā vai kur citur Rīgā vai Latvijā vajadzētu tapt kādam piemineklim, kas apliecinātu Latvijas valstiskuma tapšanu, rodas jau visai drīz pēc Neatkarības kara. Ap 1922. gadu šāda doma parādās valdības aprindās un, acīmredzot, arī sabiedrībā, un sākas visai ilgstošs un sarežģīts process, kas ilgst līdz pat 1930. gadam, kad galu galā tiek apstiprināts Brīvības pieminekļa projekts – Kārļa Zāles veidots monuments. Atkārtojam raidījumu, kurā Eduarda Liniņa sarunbiedre studijā bija mākslas zinātniece Ruta Čaupova.

Šogad atzīmējam 500. gadskārtu kopš latviešu grāmatniecības aizsākuma. 1525. gada novembra sākumā Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, kā Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts parastajā livoniešu valodā, kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām katoļu baznīcai uzticīgi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā mums zināmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā, domājams, līdz pēdējam eksemplāram.  Zīmīgi, ka šis notikums saistīts ar Lībeku - pilsētu, kur vairākus gadsimtus iepriekš rodams aizsākums Hanzai - viduslaiku Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībai, kurā nozīmīga vieta bija arī Rīgai. Vairākus gadsimtus Hanza kalpoja kā Baltijas un Ziemeļjūras reģiona tranzīta ceļš, pa kuru pārvietojās ne vien preces, kapitāls un cilvēki, bet arī idejas, štati un tendences.  T

Šogad atzīmējam 500 gadus kopš pirmā zināmā latviešu drukas darba parādīšanās. Tas notika arī tādā ļoti zīmīgā vietā. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Hanzas savienību. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Lībekā, kas ir Hanzas dibinātājpilsēta, tā pilsēta, ko min kā kodolu, no kurienes veidojās un izpletās šī tirdzniecības savienība, notiek arī mums svarīgais notikums. Tieši Lībekā 1525. gada novembrī vietējās pilsētas varas iestādes pārtver mucas ar grāmatām, starp kurām, kā ir ierakstīts attiecīgās annālēs, ir arī latviska grāmata. Visdrīzāk runa ir par sprediķu grāmatu vai kādu Bībeles fragmentu tulkojumu, varbūt kaķismu. Tobrīd Lībekā vēl pie teikšanas ir katoļi. Attiecīgi tas ir ķecerīgs darbs, tāpēc tas tiek likvidēts, visdrīzāk sadedzinot. Iespējams, pat publiski.  Pa šiem tirdzniecības ceļiem notiek gan lietu, gan paradumu, dzīves stilā un ideju kustība vairākus gadsimtus. Lai gan jāsaka, protams, arī pirms t