Divas Puslodes

Raidījumā Divas puslodes diskusija par Pasaules tirdzniecības organizāciju. Kāda jēga no Pasaules tirdzniecības organizācijas, ja plašumā vēršas tirdzniecības kari un godības tirdzniecības neesot, tā sūdzas ASV prezidents Donalds Tramps, draudot pamest organizāciju vispār. 1 Ko gaidīt no militārajām mācībām Krievijā? No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Svarīgākais ir vēriens, ar kādu tās tiek rīkotas – tādas neesot bijuša kopš Padomju Savienības laikiem Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos. Amerika šajās dienās atvadās no senatora Džona Makeina, viņš Latvijai bijis liels atbalsts un iedrošinājums. Būdams ar savu konsekventu nostāju, Makeins ir iemantojis gan daudzu cieņu, gan arī ienaidu. Raidījuma viesi Latvijas ā

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par Eiropas Savienības armijas nepieciešamību. Jautājums vai Eiropai vajag savu armiju ir aktuāls jau ilgāku laiku un šobrīd ideja kļūst arvien populārāka. Kādi ir par un pret un vai šāda sadarbība ārpus NATO un paralēli NATO ir lietderīga. Augustā Grieķija saņēmusi pēdējo – 15 miljardu eiro – maksājumu no astoņus gadus ilgušās valsts glābšanas programmas. Jau jūnijā Eirozonas valstu finanšu ministri vienojās noslēgt Grieķijas glābšanas programmas. Trešo un pēdējo glābšanas programmu pašlaik finansiāli atbalsta Eiropas Savienības valstis, un tā noslēdzās 20.augustā. Kas šo astoņu gadu laikā ir noticis, kāda ir situācija tagad Grieķijā un ko nozīmē ziņa par programmas pabeigšanu? Pirmdien, 20.augustā, Čehijā un Slovākijā pieminēja 50. gadadienu kopš "Prāgas pavasara" kustības apspiešanas. Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PS

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par to, kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā. Šo valsti daudz piemin ziņas. Mēģinām veidot tādu kā Sīrijas profilu, meklējot atbildi uz jautājumiem, kāpēc šo teritoriju skārusi tāda traģēdija un līdz ar to, kāda ir tālākā Sīrijas perspektīva. Saspringta situācija pēdējā laikā ir Rumānijā. Valdošo politiķu drosme uzsākt cīņu pret korupcijas apkarotājiem ir raisījusi plašas demonstrācijas, kuras vairāki simti cilvēku ir cietuši. Gan vietējie iedzīvotāji, gan no ārvalstīm atbraukušie diasporas pārstāvji pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos.Korupcija jau ilgstoši ir liela sērga šajā valstī un diemžēl situācija šobrīd ir kļuvusi sliktāka. Turcijā iestājusies valūtas krīze.Turcijas lira strauji zaudējusi vērtību, bet tas ietekmējis akciju cenas visā pasaulē. Notikumus provocējusi politiskā spriedze, kas izvērsusies starp Turciju un Amerijas Savienotajām Valstīm. Analītiķi brīdina, ka notiekošais ar laiku būs jūtams arī citās vals

Nacionālisms Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem. Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņa

Klimata izmaiņas un politika Regulāri klimatiskie novērojumi pasaulē tiek veikti kopš 1880. gada, un šobrīd uzkrātie dati liecina, ka šajā laika periodā mūsu planētas vidējā gaisa temperatūra ir pieaugusi aptuveni par vienu celsija grādu. Process ieguvis apzīmējumu ‘globālā sasilšana’. Sevišķi straujš vidējās temperatūras kāpums piedzīvots laikā kopš 1980. gada, ko vairums pētnieku saista ar cilvēka darbības rezultātiem. Fosilā kurināmā intensīva izmantošana ražošanā, sadzīvē un transportā un arvien intensīvāka lauksaimniecība ir izraisījusi pastiprinātu oglekļa dioksīda, metāna un slāpekļa oksīda nonākšanu atmosfērā. Ir pētījumi, kuros apgalvots, ka pašreizējai oglekļa dioksīda koncentrācijai atmosfērā nav analogu ne vien cilvēces vēsturē, bet arī izpētei pieejamajā planētas pastāvēšanas periodā, kas aptver pat miljonus gadu. Minētās gāzes rada siltumnīcas efektu, respektīvi – kalpo kā mūsu planētas siltuma izolators. Kā brīdina daudzi klimata pētnieki, turpinoties esošajai tendencei, uz Zemes pieaugs tuksn

Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā. Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to. Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasa

Bēgļu problēmas Pirms dažām nedēļām publiskotais ANO Bēgļu aģentūras ikgadējais ziņojums atklāj satraucošu ainu: pārskata gadā sasniegts jauns pārvietoto personu skaita rekords kopš Otrā pasaules kara beigām. Šobrīd pasaulē ir apmēram 68,5 miljoni cilvēku, kurus militāri konflikti, vajāšanas un augsts vardarbības līmenis spiedis pamest viņu pastāvīgās dzīvesvietas. Apmēram 40 miljoni ir iekšējie bēgļi – palikuši savas valsts teritorijā; pārējie – bēguši uz kaimiņvalstīm; reizēm arī uz citu pasaules daļu vai kontinentu. Divas trešdaļas pārrobežu bēgļu nāk no piecām iekšēju konfliktu plosītām valstīm. Sīrijas un Afganistānas iekšējie konflikti gūst vairāk vai mazāk pastāvīgu atspoguļojumu pasaules mediju virsrakstos. Salīdzinoši mazāk pamanīti ir: kopš 2013. gada notiekošais pilsoņu karš Dienvidsudānā, Mjanmas režīma īstenotā rohindžu – musulmaņu minoritātes – vajāšana ar genocīda pazīmēm un jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ilgstošais, šobrīd gan pierimušais pilsoņu karš Somālijā. Starp valst

Populisms Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa. Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nes

„Eiropa, kas aizsargā”. Šādu saukli savai prezidentūrai Eiropas Savienības padomē izvēlējusies Austrija. Tās prezidentūra sākās nupat 1.jūlijā. Austrija un tās konservatīvā valdība Sebastiana Kurca vadībā par galveno uzdevumu šim pusgadam izvēlējusies Eiropas Savienības ārējo robežu aizsargāšanu no migrantiem. Kāds ir bijis Austrijas ceļš līdz tai, kāda tā kļuvusi šodien, kāda būs tās prezientūra? Tas mūsu raidījuma galvenais temats. Mēs runāsim arī par Ungāriju un Eiropas parlamenta Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ierosinājumu pret to iedarbināt bloka līguma 7.pantu, kas atņemtu Ungārijai balsstiesības Eiropadomē. Runa ir ne tikai par likumdošanu, kas skar imigrāciju, bet arī citiem lēmumiem, kas pēc komisijas domām pārkāpj bloka pamatvērtības. Mēs atgriežamies pie Eiropas Savienības samita, kas notika pagājušās nedēļas nogalē. Arī tur lauvas tiesa uzmanības tika imigrācijas problēmām, lai gan tas, protams, nav vienīgais, kas Eiropai sagādā galvassāpes. Par ko spējuši vienoties Eiropas

Kādu izaicinājumu priekšā ir Eiropas Savienība un kādas ir tās nākotnes pastāvēšanas vīzijas? Tas šodien ir mūsu raidījuma galvenais temats. Šonedēļ Briselē notiks Eiropas Savienības samits, kurā būs jārunā gan par atkal saasinājušos bēglu jautājumu, gan Breksita gaitu, arī par attiecībām ar Vašingtonu, pārmaiņām eirozonā un ilgtermiņa budžetu. Cik viegli dalībvalstis spēs vienoties par Eiropas Savienības galvenajiem darbības virzieniem, šim tematam veltīta pirmā puse. Mūsu otrais temats ir cieši saistīta ar pirmo – tie ir satricinājumi Vācijas valdībā, ko izraisījušas partiju nesaskaņas imigrācijas jautājumā. Kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienības un iekšlietu ministra Horsta Zēhofera Kristīgi sociālās savienības starpā ir izcēlušās nopietnas domstarpības par Vācijas robežu aizvēršanu patvēruma meklētājiem, kas reģistrējušies citā Eiropas Savienības valstī. Vai Vācijai draud ārkārtas vēlēšanas, arī par to runāsim šodien. Raidījuma noslēgumā atkal pievērsīsimies ASV, un šoreiz tās Augstākā

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu. ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu. Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapust

Vēsturiskā Ziemeļkorejas līdera un Savienoto valstu prezidenta tikšanās ir notikusi. Abi vadītāji veltījuši viens otram daudz atzinīgu vārdu īpaši Donalds Tramps, un viņi arī sola savu draudzību turpināt, tiekoties vēl vairākas reizes. Kas īsti šajās dienās ir noticis abu valstu attiecībās? Pasaules mediji tikmēr salīdzina Trampa izteikumus par Ziemeļkorejas vadītāju un savu kaimiņu – Kanādas premjeru. Pret pēdējo Tramps ir bijis īpaši bargs. Kā to skaidrot, vai ASV vadītājam patīk totalitāras, ne demokrātiskas valstis? Tiekoties ar G7 partneriem Tramps bija daudz kritiskāks. Balkānu valstī Maķedonijā ir radusies gandrīz iekšpolitiska krīze valsts nosaukuma dēļ. Prezidents ir paziņojis, ka neatbalstīs valdības apņemšanos mainīt valsts nosaukumu kaimiņvalsts Grieķijas prasību dēļ. Par valsts nosaukuma maiņu vienojušies Maķedonijas un Grieķijas ministru prezidenti. Raidījuma viesi Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, šīs universitātes starptautisko attiecību studente Alise Gaņģe un Drošība

Krievijas kriminālās darbības ārzemēs Slepeno dienestu operācijas, kurās tiek likvidēti uz ārvalstīm aizbēguši varas pretinieki, savu reizi piekopušas daudzas valstis. Krievija šai ziņā pēdējās desmitgadēs izveidojusi sev īpaši krāšņu reputāciju, kurā līdzās valsts drošības interesēm iezīmējas arī tendences apklusināt pārāk skaļus valdošā režīma kritiķus un sodīt par agrākiem grēkiem. 2006. gadā Londonā mokošā nāvē mira bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta pulkvedis, grāmatas „FDD uzspridzina Krieviju” autors Aleksandrs Ļitviņenko, kuram Lielbritānija bija piešķīrusi politisko patvērumu. Nāves cēlonis – saindēšana ar poloniju, kura radioaktīvās pēdas veda Maskavas virzienā. Pirms trīs mēnešiem Solsberijas pilsētā ar neiroparalītisku indi saindējās bijušais Krievijas armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pulkvedis Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Abi gan izdzīvoja un jau kādu brīdi ir izrakstīti no slimnīcas. Savulaik notiesāts par valsts nodevību, spiegojot Lielbritānijas labā, Skripaļs pēc t

Šodien raidījumā „Divas puslodes” runājam par politisko krīzi Itālijā. Valdības tur nav, prezidents ir atļāvies nostāties pretī ievēlētajam parlamentam. Kas sagaida Itāliju tālāk, un kā tas draud ietekmēt mūs visus? Telefonintervijā no Itālijas Ieva Rimdzus. Runājam arī par eirozonu. Itālijas krīze ir likusi vēl ātrāk sarosīties Briselē domāt par reformām eirozonā. Ko var izdarīt, lai politiskā zemestrīce kādā valstī nesatricina visu pārējo Eiropu? Situāciju Eirozonā un iespējamos risinājumus telefonintervijā komentē Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste. Vēl viena sadaļa ierakstā. To sagatavojis žurnālists Briselē Artjoms Konohovs. Par „Breksitu” un nespēju vienoties par to, kādas būs tālākās britu un pārējo eiropiešu attiecības. Studijā: politologs Ojārs Skudra  un komentētājs Pauls Raudseps.

Zakerbergs Eiropas Parlamentā Kopš Cambridge Analytica skandāla marta vidū, Facebook radītāju un vadītāju Marku Zakerbergu ir vēlējušies redzēt daudzi politiķi. Otrdienas vakarā Zakerbergs devās uz Eiropas Parlamentu Briselē, lai atbildētu uz politisko grupu līderu jautājumiem par un ap lietotāju datu drošību. Šis jautājums satraucis daudzus, īpaši jau pirms nākamgad gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Sākumā gan Facebook izpelnījās pamatīgu kritiku par mēģinājumu panākt, ka tikšanās notiek aiz slēgtām durvīm, tomēr EP nepiekāpās un , tā pat kā Zakerberga izvaicāšanu ASV kongresā, arī otrdienas tikšanos jebkurš varēja vērot tiešsaistē. Zakerbergs izmantoja iespēju atkal atvainoties par kļūdām un norādīt uz virkni pārmaiņām Facebook, kas sekojušas gan pēc Cambridge Analytica skandāla, gan iepriekšējiem pārmetumiem par kūtro cīņu ar viltus ziņām un viltus profiliem, kas aktivizējas pirms vēlešanām. Savukārt, deputāti uzdeva jautājumus gan par lietotāju datu drošību un jauno datu aizsardzības regulu, gan a

Notikumus p[asaulē komentē LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, politologs, LU asociētais profesors Ivars Ījabs, kā arī Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Notikumi Izraēlā Pasaulē lielāko satraukumu raisījis slaktiņš Izraēlā- Gazā, kur vienas dienas laikā zaldāti nogalinājuši vairāk nekā 60 palestīniešu, bet simtiem ievainoto ir slimnīcā. ASV vēstniecības pārcelšana uz Jeruzalemi bijusi negaidīti asiņaina. Kādas tam visam tālāk būs sekas? Šis būs mūsu pirmais temats, ko šodien apspriest. Sociāldemokrātijas vēsture un šodiena Vienu no tematiem saistām nevis ar pašreizējām aktualitātēm, bet drīzāk ar vēsturiskajiem akcentiem. Šajā mēnesī aprit 200 gadi kopš pasaulē nāca filozofs Kārlis Markss. Viņš kļuva par tēvu un elku sociāldemokrātijas idejai pasaulē. Tā dzīvo joprojām, taču kas gan ar šo ideju par šķiru cīņu ir noticis 200 gadu laikā? Runāsim šodien arī par to. Eiropas daudzgadu budžets - ko varam sagaidīt nākotnē? Eduards Liniņš ir sagatavojis plašāku materiālu ierakstā

Eiropa – vienotāka vai sašķeltāka? Līdz samērā nesenai pagātnei Eiropas Savienības attīstība tika skatīta kā pastāvīgas izplešanās process, uzņemot savā orbītā arvien jaunas teritorijas un iekļaujot savienības līmeņa vienošanos un regulējumu sistēmā arvien jaunas ekonomiskās un sociālās dzīves jomas dalībvalstīs. Ja 1957. gadā Eiropas Savienību izveidoja sešas dalībvalstis, tad līdz ar Horvātijas uzņemšanu 2013. gadā to skaits sasniedza 28. Vēl nesenā pagātnē arī tādu valstu kā Serbijas, Moldovas un Ukrainas uzņemšana šķita tikai laika jautājums; grūti un ilgi, bet pastāvīgi risinājās iestāšanās sarunas ar Turciju. Daudzos gadījumos pievienošanās Eiropas Savienībai notika pēc tam, kad valstis bija nomainījušas autoritārus vai totalitārus režīmus pret demokrātijām, kas padarīja iestāšanās procesu par sava veida „demokrātijas eksāmenu” un ļāva pārliecināti runāt par Eiropu vienojošām vērtībām un principiem. Lūzums šajā attīstībā iezīmējās līdz ar 2007. gada globālo finanšu krīzi, kad atklājās, ka dalība Eirop

Tautu pašnoteikšanās tiesības Starptautiskajā politikā tautu pašnoteikšanās tiesību princips aktualizējās Pirmā pasaule kara noslēgumā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, 1918. gada 8. janvārī uzrunādams ASV kongresmeņus, nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – scenāriju pēc iespējas līdzsvarotai un taisnīgai kara izbeigšanai. Viens no principiem, kas iedīglī ietverts Vilsona „Punktos”, bet turpmākajā miera procesā un Tautu Savienības veidošanā guva arvien plašāku attīstību, ir nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Tā iedzīvināšana nesaraujami saistīta ar trīs lielo Eiropas austrumdaļas impēriju – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas – sabrukumu un jaunu nacionālu valstu veidošanās procesu šais teritorijās. Eiropā laiks pēc Pirmā pasaules kara bija nāciju pašnoteikšanās tiesību „zelta laikmets”, kad iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valstu tapšanai un robežu novilkšanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara šis process turpinājās ar Eiropas valstu kādreizējo kolon

Izmirstošā Eiropa? Vēstures gaitā Eiropas iedzīvotāju skaits samērā ilgi saglabājis pārējai pasaulei līdzīgu dinamiku, pakāpeniski pieaugot, piedzīvojot atsevišķus krituma periodus, bet paliekot vidēji 15% robežās no pasaules kopējā iedzīvotāju skaita. Nozīmīgākas svārstības šai proporcionālajā ainā vērojamas aptuveni pēdējos piecsimt gados. Līdz ar jauno laiku sākumu tehnoloģiju un sociālo procesu attīstība izraisīja proporcionāli straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu tieši Eiropā, kas sevišķi pamanāms uz pārējās pasaules fona kļuva 19. gadsimtā. Pirms simt gadiem eiropieši veidoja apmēram 28% no planētas iedzīvotāju kopskaita, bet kopā ar Eiropas izcelsmes iedzīvotājiem citās pasaules daļās noteikti pārsniedza trešdaļu. Laikā starp 19. un 20. gs. vidu tieši Eiropa bija lielākais migrācijas resurss pasaulē, šais laikā šķiroties vismaz no 50 miljoniem iedzīvotāju un nodrošinot nozīmīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu tādos kontinentos kā Ziemeļamerika un Austrālija. Taču 20. gadsimtā divi postoši pasaules kari

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija... Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā. Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā pie