Divas Puslodes

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā. Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova? Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt. Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna. Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Varas krīze Moldovā Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka

Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilnt

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti   Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomi

Norises pasaulē studijā komentē žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš un žurnāliste Anna Ūdre.   Savienotās Valstis aizliedz Huawei 15. maijā izdotais Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izpildrīkojums aizliedz ASV uzņēmumiem iegādāties telekomunikāciju aprīkojumu, kas administrācijas ieskatā apdraud nacionālo drošību. Drīz pēc tam ASV Tirdzniecības departaments iekļāva Amerikas interesēm naidīgo uzņēmumu reģistrā ķīniešu kompāniju Huawei – šobrīd pasaulē lielāko telekomunikāciju aprīkojuma piegādātāju un vienu no nedaudziem 5G mobilo tīklu tehnoloģiju izstrādātājiem. Tik radikāls solis pārsteidzis daudzus novērotājus, kaut signāli par kompānijas radītajiem draudiem Savienoto Valstu drošībai parādījušies jau salīdzinoši sen. Jau 2012. gadā ASV Kongresa Pastāvīgā apakškomiteja izlūkošanas jautājumos publiskoja ziņojumu, kas apsūdzēja Huawei, kā arī vēl vienu ķīniešu kompāniju ZTE, darbībā Ķīnas valdības interesēs, kas potenciāli var apdraudēt Savienoto Valstu drošību. Tāpat kompānija tiek vainota Irā

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš. Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates. Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten) Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Sav

Studijā notikumus komentē biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš un  vēsturniels Edgars Engīzers. Telefonintervijā - filoloģe Aiste Brusokaite.   Eiropas diena Šodien tiek atzīmēta Eiropas diena, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, piecus gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad Eiropa joprojām cīnījās ar kara atstātajām sekām.  1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē parakstīja deklarāciju, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Deklarācijā viņš raksta: Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti. Eiropas tautu apvienošanās labad ir jāizbeidz gadiem ilgušais Francijas un Vācijas pretnostatījums. Jebkuram veicamajam pasākumam ir vispirms jāattiecas uz šīm divām valstīm.  Viņš ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apv

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore Agnese Haijima un laikraksta "Diena"komentētājs Andis Sedlenieks. Telefonintervijā - Daiki Horiguchi. Japānas jaunais imperators Japānas imperatoru dinastija tiek uzskatīta par pasaules senāko karaļnamu. Mīti vēsta, ka mūsdienu Japānas monarha senči sākuši valdīt arhipelāgā 7. gs. pirms Mūsu ēras, taču daudz maz droši ticamas ziņas par pirmajiem Jamato dzimtas imperatoriem atrodamas no Mūsu ēras 5. gadsimta. Tomēr vismaz kopš 13. gs. imperatoriem piekrita no zemes lietām attālinātu virspriesteru loma, laicīgo valdīšanu atstājot visvareno militāro virsvadoņu – šogunu ziņā. Tā tas turpinājās līdz pat 1868. gadam, kad rietumvalstu intervences ietekmē notika t.s. Meidži restaurācija, tika pieņemta moderna konstitūcija, kas padarīja imperatoru par reālu monarhijas galvu ar likumdošanas iniciatīvas un likumu apstiprināšanas, izpildvaras vadītāja un bruņoto spēku virspavēlnieka funkcijām. Japāna šai laikā īstenoja strauju m

Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodē

Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Lielās piektdienas vienošanās Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām. Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas i

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas 9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks. Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorgani

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Alžīrija Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šād

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Lielbritānija un breksits Rīt bija jābūt dienai, kad Lielbritānija pamet Eiropas savienību. Tomēr rīt tas vēl nenotiks, un joprojām ir pieaugoša neskaidrība, vai un kad tas varētu notikt. Pēdējo dienu notikumi bijuši ļoti karsti. Vispirms jau skaidrs, ka premjerministres Terēzas Mejas dienas valdības vadītāja amatā ir skaitītas. Kopš Eiropas Savienības samita par to vienisprātis bijuši gandrīz vai visi politiskie komentētāji, un tagad to apliecina pašas premjeres paziņojumi. Trešdien Terēza Meja apstiprināja, ka negrasās vadīt nākamo sarunu raundu ar Eiropas Savienību, un ja parlamentārieši apstiprinātu viņas panākto pagaidu vienošanos, viņa no amata atkāptos. Kā atzīst novērotāji, tas ir pēdējais trumpis Mejas rokās. Ar šo viņa cer panākt svārstīgo partijas biedru, kā arī opozīcijas atbalstu. Viens no lielākajiem vienošanās kritiķiem Boriss Džonsons jau p

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.   "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises. Studijā - notikumua komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Bukovskis un žurnāliste Ina Strazdiņa no Latvijas televīzijas. Breksits Tikai divas nedēļas atlikušas, līdz Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība, taču mums joprojām nav nekādas skaidrības, kā tas notiks un vai vispār notiks. Otrdienas vakarā premjerministre Terēza Meja piedzīvoja vēl vienu sakāvi parlamentā, kur ar pārliecinošu balsu vairākumu deputāti noraidīja panākto pagaidu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā trešdien parlaments noraidīja arī iespēju pamest Eiropas Savienību bez vienošanās. Tas ir radījis strupceļu, kuram izeju grūti saskatīt. Šovakar deputātiem jābalso, vai lūgt atlikt izstāšanās datumu, atrodot vairāk laika iespējamam risinājumam. Īsti nav skaidrs, kas varētu vēlāk mainīties, ja līdz šim neviena no pusēm nav gatava lielākiem kompromisiem. Lai g

Studijā notikumus komentē žurnāliste Anna Ūdre un Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Telefonsarunā - LR ZD korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Prezidenta Makrona uzsaukums eiropiešiem Vēl nekad kopš Otrā pasaules kara Eiropa nav bijusi tik svarīga. Taču nekad tā nav bijusi tādās briesmās. Tā pauž Francijas prezidents Emanuels Makrons savā programatiskajā rakstā „Eiropas atjaunotnei”, kas sākas ar uzrunu „Eiropas pilsoņi”. 4. martā šis manifests tika vienlaicīgi publicēts vairākos lielākajos Eiropas laikrakstos, kā arī Elizejas pils tīmekļa vietnē. Tur tas lasāms visās 22 oficiālajās Eiropas Savienības valodās, tai skaitā latviski. Publikācija ir ne vien starta šāviens prezidenta pārstāvētā politiskā spēka – centriski sociālliberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” – Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņai. Tas ir arī vēl viens apliecinājums pašreizēja Francijas valsts vadītāja ambīcijām būt par Eiropas Savienības idejisko līderi un attīstības stratēģi. Raksts „Eiropas atjaunotnei” turpi

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU 3.kursa staprautisko attiecību studente Katrīna Marija Sitniece. Irānas Islāma Republika Visjaunākais posms vairāk nekā divarpus tūkstoš gadu ilgajā Irānas valsts vēsturē iesākās 1979. gadā, kad islāma revolūcijā gāja bojā šaha Mohammeda Rezā Pehlevī režīms. Gan šaha autoritārās varas iedibināšanās militārā apvērsumā 1953. gadā, gan tās pastāvēšana bija cieši saistīta ar Lielbritānijas un ASV ietekmi, pamatā – vēlmi saglabāt kontroli pār Irānas naftas resursiem. No vienas puses, šaha režīms centās rietumnieciskot un sekularizēt sabiedrību, īstenoja ekonomiski produktīvas reformas, no otras puses, tas brutāli apspieda jebkādu politisku opozīciju. Tas, ar ko, domājams, nebija rēķinājusies šaha Mohammeda rietumu sabiedrotie, bija sabiedrības pretestības centrēšanās ap konservatīvi islāmiskajām vērtībām. 1979. gada islāma revolūcija pārvērta Irānu no rietumnieciski orientētas diktatūras par totalitāri teokrātisku valsti – Irānas Islāma Republiku. Pa

Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra. Turcija Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņ

Studijā notikumus komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politoloģe Rasma Kārkliņa. Krīze Venecuēlā Pašreizējā situācija Venecuēlā ir kārtējais saasinājums jau vairākus gadus ilgstošajā politiskajā krīzē, kas šajā Latīņamerikas valstī noris uz ilgstošas un ļoti smagas sociālekonomiskās krīzes fona. Aizsākums visam meklējams vēl pagājušajā gadsimtā – 1999. gadā, kad pie varas Venecuēlā nāca bijušais pulkvedis Ugo Čavess un viņa Apvienotā sociālistu partija. Čavesa valdības īstenotā populistiskā politika sākotnēji iejūsmināja sabiedrības trūcīgāko daļu, taču jau pēc dažiem gadiem izraisīja kapitāla aizplūšanu no valsts un, attiecīgi, attīstībai nepieciešamo investīciju apsīkumu. Investīciju trūkuma dēļ kritās arī galvenā Venecuēlas ienākumu avota – naftas ieguves rūpniecības – rentabilitāte. Valstī uzzēla korupcija, auga noziedzības līmenis, valdošās nomenklatūras ieviestie cenu kontroles un ārvalstu valūtas konfiskācijas pasākumi izraisīja preču deficītu. Līdz ar 2010. gadu Venecuēlā