Divas Puslodes

Tautu pašnoteikšanās tiesības Starptautiskajā politikā tautu pašnoteikšanās tiesību princips aktualizējās Pirmā pasaule kara noslēgumā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, 1918. gada 8. janvārī uzrunādams ASV kongresmeņus, nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – scenāriju pēc iespējas līdzsvarotai un taisnīgai kara izbeigšanai. Viens no principiem, kas iedīglī ietverts Vilsona „Punktos”, bet turpmākajā miera procesā un Tautu Savienības veidošanā guva arvien plašāku attīstību, ir nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Tā iedzīvināšana nesaraujami saistīta ar trīs lielo Eiropas austrumdaļas impēriju – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas – sabrukumu un jaunu nacionālu valstu veidošanās procesu šais teritorijās. Eiropā laiks pēc Pirmā pasaules kara bija nāciju pašnoteikšanās tiesību „zelta laikmets”, kad iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valstu tapšanai un robežu novilkšanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara šis process turpinājās ar Eiropas valstu kādreizējo kolon